'Skatuve ir ļoti patiesa vieta'. Saruna ar izcilo altistu Juriju Bašmetu

12. decembrī altists Jurijs Bašmets kopā ar Konstantīnu Habenski un savu slaveno orķestri "Maskavas solisti" kāps uz Dailes teātra skatuves, lai nospēlētu izrādi "Nepamet savu planētu" pēc Antuāna Sent-Ekziperī stāsta "Mazais princis" motīviem. Leģendārais mūziķis portālam "Delfi" stāsta par savām attiecībām ar grāmatām, cilvēkiem un laiku.

Režisors Žans Liks Godārs reiz teicis – lai uzņemtu labu filmu, ir pēc iespējas vairāk jāstaigā kājām. Kas ir nepieciešams, lai nospēlētu labu koncertu?

Ziniet, tas ir tik interesants jautājums, ka uz to nevar atbildēt viennozīmīgi. Nepieciešams ir daudz kas! Vajag, lai programma būtu labi apgūta un izmēģināta. Vajag labi justies pašam. Vajag, lai būtu koncertam atbilstošs noskaņojums. Un tā tālāk... Taču, ja runājam godīgi, man pats galvenais ir un paliek iejušanās skaņdarbā, kurš man šodien jāspēlē. Iedziļināšanās tajā. Nepieciešams izjust emocionālu vienotību ar mūziku un komponistu.

Jūsu radošā sadarbība ar Konstantīnu Habenski ilgst jau vairākus gadus. Vai pieķeraties saviem skatuves partneriem? Jums ir svarīgas viņu cilvēciskās īpašības?

Ļoti svarīgas. Es pat teiktu, ka tad, ja runa ir par ilgstošu sadarbību ar aktieriem un mūziķiem – tāpat kā vienkārši ar cilvēkiem, ar kuriem satiekos dzīvē ārpus darba, – man prioritāras ir tieši cilvēciskās īpašības. Protams, katram ir jābūt profesionālim savā pamatdarbā. Taču, ja partnera cilvēciskās īpašības man nav tuvas, man būs ļoti grūti dienu no dienas pavadīt kopā ar viņu uz vienas skatuves. Skatuve ir ļoti patiesa vieta. Uz tās vienam otru vajag saprast, cienīt un novērtēt. Konstantīns man ir vienkārši unikāls cilvēks. Neticami talantīgs un vienlaikus spējīgs nebeidzami strādāt ar savu izaugsmi. Viņš man ir ļoti tuvs. Es vienmēr izjūtu milzu gandarījumu, kad mēs kaut ko darām kopā. Ne tikai uz skatuves.

Kura diriģenta, komponista vai mūziķa, ar kuriem jūs kopā savedis liktenis, priekšā esat izjutis sevišķu bijību? Vai jums tagad nešķiet smieklīgi par to atcerēties?

Ziniet, nē, nešķiet smieklīgi. Ja runājam par komponistiem – tie, kuri uz mani atstājuši vislielāko iespaidu bērnībā, vēl joprojām ir mani mīļākie autori. Tas pats Čaikovskis. Es lieliski atceros, kādus iespaidus man radīja viņa Sestās simfonijas plate. Klausījos to vairākas dienas pēc kārtas, vienkārši nespēju apstāties, lūdzu vecākus klausīties kopā ar mani... Un līdz pat šai dienai šī simfonija man ir sajūtu un emociju ziņā vistuvākā.

Tāpat ir ar izpildītājmāksliniekiem. Uz mani savulaik ārkārtīgi spēcīgi iedarbojās un joprojām turpina iedarboties tikšanās ar pianistu Svjatoslavu Rihteru, čellistu Mstislavu Rostropoviču un citiem izciliem māksliniekiem. Nav runa par to, ka es būtu sācis kopēt šos izcilos meistarus pats savā spēlē. Taču mūsu saskarsmes mirklis, kopīgā muzicēšana... Viņu uzskati un pārdomas par mākslu, viņu meklējumi pēc dziļākas jēgas mūzikā un tā tālāk – tas viss man ir ārkārtīgi svarīgs. Tas ar mani paliks uz visiem laikiem. Tāpēc – nē, smieklīgi tas nešķiet.

"Mazais princis" daudziem cilvēkiem ir īpaša grāmata, tā pavada viņus cauri visai dzīvei. Kādas ir jūsu attiecības ar to? Un vai ir tādi literārie darbi, kuri jūs neatlaiž gadiem ilgi?

Es ļoti mīlu "Mazo princi". Nekad neesmu šo stāstu uztvēris kā bērnu pasaciņu, man tā bija grāmata pieaugušajiem, grāmata par dzīves jēgu, par to, kāpēc mēs nonākam šajā pasaulē, par mūsu atbildību citu cilvēku priekšā, par vienkāršām, taču ārkārtīgi svarīgām jūtām, rīcību un lēmumiem. Es ļoti priecājos, ka mums tagad ir izdevies šīs manas izjūtas iemiesot izrādē "Nepamet savu planētu". Bet grāmatas... Ar tām laikam ir tāpat kā ar mūziku. Ir darbi, kuri absolūti pelnīti kļuvuši par pasaules mēroga hitiem. Starp tiem ir arī manas mīļākās grāmatas. Gan "Meistars un Margarita", gan "Karš un miers"... Un es joprojām mīlu "Trīs musketierus!" Tikai tagad, iespējams, tuvāki par zobenu dueļiem, ar kuriem aizrāvos bērnībā, man ir vīriešu draudzības un cilvēciskās atbildības jēdzieni un vēl citas man ļoti svarīgas lietas, kas attiecas uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

Esat vairāku orķestru vadītājs un festivālu rīkotājs, koncertējat, strādājat ar jaunajiem izpildītājmāksliniekiem, nodarbojaties ar labdarību, jums ir savs multi kultūras centrs Maskavā – bail pat iedomāties, kā izskatās jūs ikdienas plānotājs. Tāds darbu blīvums droši vien prasa neticamu iekšēju organizētību. Vai jums tāda ir piemitusi vienmēr?

Domāju, ka tieši iekšējā organizētība man nav piemitusi vienmēr un arī tagad ne pilnībā! Citādi es nepaspētu paveikt tik daudz. Man organizētība nozīmē noteiktu sevis ierobežošanu. Bet mani interesē tik daudz kas! Man visu laiku gribas izdarīt to, ko vēl neesmu darījis. Un turklāt tā, lai šis jaunais nekaitētu vecajām, iesāktajām lietām, ar kurām nodarbojos visu dzīvi un kuras tāpat man sagādā milzu gandarījumu...

Tā nu arī sanāk, ka dažādu projektu kļūst arvien vairāk, vairāk un vairāk. Nu, kā es varu atteikties no tik brīnišķīgas lietas kā Viskrievijas jauniešu simfoniskais orķestris, kurā spēlē 10 līdz 22 gadus veci bērni un jaunieši no vairāk nekā 40 Krievijas pilsētām?! Jo vairāk tāpēc, ka es pats jau biju tas, kurš pirms sešiem gadiem izdomāja viņus savākt kopā. Un kā es varu atteikties no tiem pašiem "Maskavas solistiem", manas atvases, kam ir jau vairāk nekā 25 gadi?! Un tā ir ar visu. Tāpēc radošā interese un vēlme paspēt realizēt idejas un plānus dzen mani uz priekšu.

Vai jūs ticat, ka cilvēka liktenis ir tikai viņa paša centienu rezultāts?

Daudzējādā ziņā, jā. Domāju, ka tad, ja cilvēks nepieliek pūles, pats no sevis nenotiek nekas. Tomēr ir arī jāzina, kur tieši šīs pūles pielikt un ieguldīt. Lai neskrietu ar galvu sienā. Un nebūtu slikti arī tas, ka būtu pacietība. Reizēm pūļu pielikšana izrādās nedaudz ilgāka, nekā sākotnēji ir licies un plānots.

Kas jums traucē dzīvot un kas – palīdz?

Traucē tas, ka nekad nepietiek laika. Ja diennakts ilgtu nevis 24, bet, piemēram, 48 stundas, varētu paspēt izdarīt vēl vairāk un turklāt šad tad atpūsties. Palīdz tas, ka es visu mūžu daru savu iemīļoto darbu un man tas sagādā milzīgu prieku.

"Kāds 24. janvārī atnāks un teiks – lūk, te tev būs dokumenti privātmājai ar izcilu zāli koncertiem un vēl ierakstu studiju! Tas būtu ģeniāli! Taču tā ir pasaka..." jūs teicāt savas jubilejas priekšvakarā pirms četriem gadiem. Tagad pasaka ir kļuvusi par īstenību. Kādus sapņus vēl jūs gribētu paust skaļi (un lai tie piepildās!)?

Atceros, ka bērnībā bija kaut kas jāvēlas un to nevienam nedrīkstēja teikt, citādi nepiepildīsies... Laikam arī tagad rīkošos tāpat. Vēlēšanās ir, un ir arī tas, ko man vēl gribētos šajā dzīvē paveikt. Esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk viss labais dzīvē piepildās. Un lai viss, kam ir jāizdodas – izdodas!

Maskavas teātra "Sovremeņņik" izrāde "Nepamet savu planētu" tiks izrādīta kompānijas "ART Forte" ziemas sezonas ietvaros.

Biļetes nopērkamas "Biļešu paradīzes" tirdzniecības vietās un www.bilesuparadize.lv.

Teātra Festivāls

Foto no galerijas

varshavsyi.lv-0862