2019.gada 12.jūnijā
Dzintaru koncertzālē

Leonīds Agutins – 50. Jubilejas koncerts
 

Vienam no labākajiem Krievijas popmūzikas pārstāvjiem šis gads ir īpašs – 2018. gadā Leonīdam Agutinam palika 50. Un jubileja, kā jau tas pienākas, izvērtās par virkni lielu koncertu. Rokot dziļākā pagātnē, var konstatēt, ka tieši Jūrmalā ir sācies Leonīda Agutina panākumu ceļš. Tālajā 1993. gadā, kad, uzvarot televīzijas konkursā, dziedātājs varēja pamosties slavens sestajā daļā zemeslodes, tieši tas izdevās arī jaunajam Agutinam.

Laba lieta tāds TV konkurss. Īpaši tad, ja esi tajā vinnējis un tavā kontā līdzās dieva dotam talantam jau ir izglītība, skatuves pieredze un muzikālais materiāls pāris albumiem (pašam savs, lai nav jāiet diedelēt ne no viena cita).

Konkursa «Jūrmala ‘93» laikā Agutinam palika 25 – viņa slavenās dziesmas varonis «baskājainais puisēns» nebija vairs īsti puisēns, arī par mūziku viņš zināja jau tik daudz, cik dažiem citiem neizdodas uzzināt visas dzīves laikā. Runa nav par to, ka mūziķis bija jau Leonīda tētis (dziedāja estrādes ansamblī «Golubije gitari», rakstīja dziesmas, bija slavenās Stasa Namina grupas, ansambļu «Vesjolije rebjata», «Pojuščije serdca» un «Pesņari» administrators), - dzimis muzikants bija arī viņš pats. Un savu ceļu dzīvē izvēlējās, nevis dzenoties pēc slavas, naudas vai konkursu uzvarām, bet sekojot tik retajai laimei darīt to, ko paša sirds vēlas.

Laiku viņš tam nežēloja. Mācījās skolā plus mūzikas skolā; tad skolā plus džeza studijā. Sekoja armijas laiks ar dienestu robežsardzē (viņa hits «Graņica», tātad «Robeža», nebija no gaisa grābts). 20 gadu vecumā nobrieda galīga un neatgriezeniska vēlme nodarboties ar mūziku; studijas Kultūras institūtā, koncerttūres – pagaidām vēl bez vārda afišā, pagaidām piedziedātāja lomā. Vesela piecgade pagāja īstā sevis meklējumos.

«Par laimi, man nebija nekādu tādu producentu, kas ar mani «nodarbotos», saskatītu manī «perspektīvu» un bīdītu cauri dziesmas, kuras galīgi nevienam nav vajadzīgas. Bet, tā kā es biju viens un pats par sevi, sanāca, ka visu laiku dziedāju ne to, ne to, ne to… kamēr notika «tas», bez jebkādas palīdzības: radās «Bosonogij maļčik». Vēl nebiju sācis to dziedāt – spēru kādus trīs pirmos soļus aranžējumā –, kad sapratu, ka tikai tagad, pēc vairākiem pūļu un centienu gadiem, it kā pirmo reizi kāpju uz skatuves, apzinos, ko daru. Tas nav kompromiss, man nav jākaunas, es necenšos nopelnīt naudu, nedomāju – ai, ka uztaisīšu tagad kaut ko tādu, kas var iepatikties tautai! Es taisu kaut ko, kas šajā konkrētajā brīdī ir briesmīgi interesants man pašam, un kaut ko ļoti patiesu, man tas reāli patīk, es gribu novilkt kurpes, izskriet uz šīs skatuves un nodziedāt dziesmu par šo baskāji zēnu no visas sirds! Un, lūk, tikai tad kaut kas arī sanāca. Un man pašam tirpas pārskrēja…»

Kopš tā laika pagājuši 25 gadi. Trofeju plauktā savi desmit «Zelta gramofoni», kārbiņā – Draudzības ordenis, diskogrāfijā – 15 albumu (viens no tiem –  «Cosmopolitan Life» (2005.) ierakstīts kopā ar slaveno ģitāristu Elu di Meolu un pusgada laikā pasaulē izplatīts 900 000 tirāžā). Leonīds jau sen kļuvis par īstu metru, viņam nav jākaunas, atskatoties uz noieto ceļu, taču viņš daudz biežāk raugās nākotnē, nevis atpakaļ: «Vienmēr esmu pieķēris sevi pie domas, ka skrienu tālāk – nolieku kārtējos panākumus plauktiņā un izvirzu jaunus uzdevumus. Nepaspēju pakaifot par to, ko esmu sasniedzis. Man tas šķiet jau tik saprotami, nav ne grūti, ne sarežģīti. Globālais mērķis ir pati dzīve, taču mazie uzdevumi-posmiņi veido ceļu. Man nav interesanti vienkārši atzīmēt dzimšanas dienu vai Jauno gadu. Tas notiek regulāri. Man patīk kaut ko paveikt – un tad svinēt šo veikumu. Tādu notikumu dzīvē ir ļoti ļoti daudz, paldies Dievam. Un ar daudziem no tiem es patiesi lepojos,» viņš ir atzinies intervijā vietnei zvuki.ru.

Jūrmalā savu 50 gadu jubileju Leonīds Agutins svinēs kopā ar savu grupu «Esperanto» un vairāk nekā diviem tūkstošiem skatītāju. Tas būs skaists un sirsnīgs vakars. Pievienojieties!