Ukrainas tautas mākslinieka, Krievijas Federācijas nopelniem bagātā mākslinieka, Krievijas prezidenta prēmijas laureātā, Maskavas miniatūru teātra mākslinieciskā vadītāja MIHAILA ŽVAŅECKA autorvakars.

18. jūnijā Dzintaru koncertzālē

Jokot smalki un īstajā brīdī ir māksla. Jokot un vienlaicīgi improvizēt ir augsta māksla. Mūsdienās šādu māksliniecisko līmeni šķiet ir sasniedzis tikai viens cilvēks – Mihails Žvaņeckis. Unikāla personība, gudrs cilvēks, filozofs. Viņu dēvē par mūsdienu Sokrātu, domas Mocartu un viņš joko: „Mūsu dzīve: nepieradīsi – nobeigsies, nenobeigsies – pieradīsi”. Viņa spriedumus gribās klausīties bezgalīgi. Viņš runā par visu: elli, paradīzi, dzīves jēgu; un arī smejas par sevi un saviem mēģinājumiem radīt nopietnu darbu. Bet tikai pašā koncertā mēs varēsim uzzināt, cik tas ir smieklīgi.

Programmā līdzās jauniem novērojumiem iekļautas slavenas miniatūras, kas jau iegājušas kultūrā.

- Mihail Mihailovič, taisnība, ka ar gadiem atnāk gudrība? 

- Ja Jūs vecuma dēļ nenonākat slimnīcā, tad ir tāda iespēja, ka atnāk. Es kādreiz teicu: atnāk vai nu doma, vai sieviete. Abas reizē tās nekad nemēdz būt. Kādreiz atnāk tikai doma, tu kļūsti gudrs, bet nevienam citam bez tevis tā nav vajadzīga. Bet ja atnāk sieviete, tātad tu vēl kādam esi vajadzīgs. Un tagad es rakstu tā: mainu spilgtas atmiņas pret jaunām izjūtām.

(no M. Žvaņecka intervijas)