No Rubežnojes līdz Ņujorkai. Saruna ar ukraiņu tenoru Dmitro Popovu

No ģitārroka – uz operu, no mazās ukraiņu pilsētiņas Rubežnojes – līdz Ņujorkai… Pasaulē pazīstamais tenors Dmitro Popovs stāsta par to, kā kļuva slavens, kādu lomu viņa karjeras ceļā ir spēlējusi Latvija un kāpēc viņam ir patīkami te atgriezties. 9. jūlijā viņš kāps uz Dzintaru koncertzāles skatuves kopā ar vēl trim zvaigznēm – soprānu Olgu Peretjatko, mecosoprānu Elīnu Garanču un diriģentu Karelu Marku Šišonu.

Esat dziedājis Ņujorkas Metropolitēna operā. Tas, var teikt, ir tāpat kā restorānam izpelnīties trīs Mišelina zvaigznes. Kas ir mainījies jūsu dzīvē pēc tam?

Pielabošu: ja kāds ir dziedājis Metropolitēnā – tās ir vēl ir tikai divas zvaigznes. Ja viņu turp aicina arī otro vai trešo reizi, tad jau var runāt par trim. Es Metā dziedāju 2016. gadā, 2017. gadā un tur atgriezīšos 2019. un 2020. gadā. Tiks iestudēta jauna "Traviata", būs "Bohēma"... Metropolitēns nozīmē panākumu nostiprināšanu, Ņujorka karjerai dod papildu apgriezienus, arī tad, ja iepriekš esi dziedājis Londonas Koventgārdenā vai Vīnē. Mūsdienās tik svarīga, šķiet, nav arī "La Scala".

Vai jūs liktenis pagaidām vedis garām Milānas "La Scala"?

Es turp netiecos. Tur diemžēl grib redzēt itāļu un spāņu dziedātājus, labi, ja vēl latīņamerikāņus. Visiem pārējiem pat pirmizrādes dienā var uzrakstīt – ziniet, jūs dziedāsiet otrajā sastāvā vai nākamajā sezonā. Pat diriģenti tur strādā nelabprāt – reizi dzīvē paviesojies, lai ir, ko ierakstīt biogrāfijā, un pietiek.

Par laimi, Eiropā ir arī citi izcili opernami.

Protams. Kad es uzzināju, kā dzied Eiropā, kam pievērš uzmanību tur – ne tikai skaļumam, bet arī stilam, niansējumam, valodai – sapratu, ka Kijevā tādu līmeni nesasniegšu pat tad, ja uzstāšos gan pašu mājās, gan braukšu viesizrādēs. Viena lieta otrai traucē. Kad no Eiropas atbraucu uz Kijevu, man teica – paklau, kālab tik daudz nianšu, tik daudz kluso nošu? Padomā tik, partitūrā tā ierakstīts! Pie mums tāpat neviens šos smalkumus nesapratīs. Atgriežos Eiropā – ui, klusāk-klusāk-klusāk! Kāpēc jūs kliedzat? Jums jau tāpat visa ir gana. Labāk parādiet vārdu, filējiet skaņu, nodemonstrējiet visas savas krāsas...

Un man kļuva skaidrs – tagad ir jāizvēlas. Štutgartē man piedāvāja līgumu darbam izrādēs "Lucia di Lammermoor" un "Luīze Millere". Divus gadus nostrādājis tur, es sapratu, ka atpakaļceļa nav. Un tas nav naudas jautājums. Tas ir jautājums par to mūziku, kura Vācijā ir gaisā – visur, skan radio, no TV ekrāniem. Cilvēki patiešām vēlas klausīties klasiku, saprotat?

Bet tīri cilvēciski? Mentalitātes ziņā?

Jā, ir valstis, kur tauta mums ir mentalitātes ziņā tuvāka, taču tas nenozīmē, ka šajās valstīs ir jādzīvo. Es ļoti skumstu pēc mūsu cilvēkiem, pēc jokiem, pēc viesmīlības, tā visa man Vācijā pietrūkst. Taču Vācijā es sajūsminos par sakārtoto sistēmu, kuru ir radījuši vācieši. Tie ir cilvēki darbaholiķi, godīgi, kārtīgi, viņi nav pieraduši zagt. Tur nav ierasts lielīties ar savu algu, nopelnītajām mājām, mašīnām un sievām kažokos. Pieņemsim, teātra direktors var atbraukt uz darbu ar riteni, šortos un krosenēs, lai arī uz rokas viņam ir "Rolex" pulkstenis. Mūsu zemē ko tādu nevaru pat iztēloties: šeit, ja reiz esi priekšnieks, tev vienalga kādā karstumā jāstaigā apkārt uzvalkā ar kaklasaiti, kā padomju politbiroja loceklim. Un ik pa diviem trim gadiem obligāti jāmaina mašīna, sieva, mīļākā un tā tālāk. Mani šis dzīvesveids, atklāti sakot, biedēja. Ja būtu palicis – pats ātri būtu apaudzis ar to visu. Un ar kilogramiem uz sejas.

Vai atceraties vissarežģītāko brīdi savā karjerā?

Tas notika 2013. gadā Londonā. Tur jau biju dziedājis iepriekš, taču šajā reizē debitēju "Bohēmā", man bija sešas izrādes un vēl nācās "nodrošināt aizmuguri" Rolando Viljazonam – izcilam, satriecoši talantīgam dziedātājam. Viņa izrāžu sērija sākās decembrī, manējā – 5. janvārī.

Trešajā janvārī, atceros kā tagad, pulksten četros pēcpusdienā atskanēja telefona zvans. Izrādījās, ka Viljazons atnācis uz teātri slims, kopā ar koncertmeistaru divas stundas padziedājis – iemēģinājis balsi, jo šo izrādi bija paredzēts filmēt video. Un aizsmacis.

Puspiecos es biju Koventgārdenā. Ekstra ātrumā izsauca arī partnerus, mēs tīri "ģeogrāfiski" paspējām atzīmēt, kur kurš uzies un noies no skatuves. Skatos pulkstenī – jau 18.30. Iedziedāties jau vairs nav laika. Puiši, saku, varbūt es tagad labāk iešu? Te man metās virsū grimētāji, ar dievu uz pusēm sakrāsoja, tāpat jau gaitā saposa kostīmā... Uzrāpjos otrajā dekorāciju stāvā, prasu partnerim baritonam – vai ir vismaz kāda konfekte kaklam? Neesmu paspējis pat ūdens malku norīt. Tikko viņš man iedeva konfekti – atveras priekškars. Un es jau stāvu publikas priekšā. Tajā pašā vietā, starp tām pašām dekorācijām, kur pirms manis dziedājuši Pavaroti un Karrerass. Ar to pašu šalli, ko viņi tinuši pa kaklu. Taču bez jel viena mēģinājuma ar orķestri, ar diriģentu, citiem solistiem. Viena no sarežģītākajām ārijām, un es to nekad neesmu dziedājis uz skatuves! Pēc izrādes vaicāju Maijai Kovaļevskai, kura bija Mimī lomā, vaicāju norvēģu baritonam – kā bija? "Teicami!" Augšējo noti arī paņēmu? "Jā, lieliski paņēmi!" Neko neatceros...

Kad jūs vispār sākāt dziedāt?

13 gadu vecumā pabeidzu mūzikas skolas klavieru klasi, un vecāki man nopirka ģitāru. Tas bija 90. gadu vidū. Katrs puika dungoja Viktora Coja, Borisa Grebenščikova, grupu "DDT" un "Alisa" dziesmas. Krievs roks bija spēcīga manta, tolaik tajā bija tik daudz protesta, brīvības, enerģētikas... Un kādi teksti! Es savācu grupu – trīs cilvēkus, trīs ģitāras. Vēlāk apaugām ar citiem instrumentiem, nopirkām bungu iekārtu, pastiprinātājus, noīrējām pagrabtelpu mēģinājumiem... Tur droši vien tad arī sāku ieklaigāt savu balsi. Kaut gan korī dziedāju no piecu gadu vecuma, solo laidu pilnā sparā. Žēl, ieraksti nav palikuši.

Pēc skolas vajadzēja kaut kur iestāties. Citādi paņems armijā. Mamma teica, ka Harkovā ir Mākslu institūts – viņa bija bijusi komandējumā, noskaidrojusi uzņemšanas nosacījumus: jānodzied ukraiņu tautasdziesma, romance un divas ārijas. Zināju, kas ir ārijas, taču man nebija ne mazākā priekšstata, kā tās izpilda.

Iesniedzu dokumentus. Katedras vadītāja mani noklausījās un saka – nu, kas tad jūs par basu? "Nē, taču," atbildu, "es neesmu bass." "Tad kāpēc esat paņēmis Rimska-Korsakova Varjagu viesi dziedāt?" "Kas bija, to arī paņēmu..." Visi par mani pasmējās, bet teica – labi, iestājeksāmenus kārtot atļausim. Un, vai es nepazinu baiļu, vai kas cits, – bet mani ieskaitīja pirmajā sagatavošanas kursā. Nebiju vēl līdz galam sapratis, ko tas nozīmē, un atkal devos pie katedras vadītājas – paldies! Bet vai jūs varētu pateikt, kur Harkovā ir konservatorija? Man gribētos paklausīties, kā tur dzied... Viņa man – ārā no šejienes! Tepat taču jau ir konservatorija! Kas tas par nejēgu?! Pats nezina, kur iestājies!

Bet es patiešām nezināju, ka neilgi pirms manas iestāšanās klasiskās mūzikas izpildītājus, aktierus, režisorus un folkloristus bija savākuši zem viena jumta – Harkovas Mākslu institūtā, kura krieviskā abreviatūra bija HII – ar tādu tikai Jautro un atjautīgo klubā uzstāties. Vēlāk gribēja pārdēvēt par Harkovas Mākslu universitāti (krieviski Harkovskij universitet iskusstv – tulk. piez.), taču laikus apdomājās...

Pēc gada izturēju eksāmenu uz institūta pirmo kursu. Katedras vadītāja teica – manu zēn, es ņemšu tevi pie sevis, taču tikai tad, ja mācīsies dziedāt kā tenors. Biju ļoti pret. Kā tā? Es taču esmu baritons!? Gan Harkovas operas korī piepelnījos kā baritons, gan vēl trīs baznīcu koros... Neaizvēru muti 10 – 12 stundas dienā. Ap vienpadsmitiem atbraucu uz specialitātes nodarbību, pedagoģe uzteic: "Manu zēn, cik labi tev skan! Jau rīta agrumā!" Bet es sešos cēlies un kopš septiņiem divus dievkalpojumus nodziedājis. Pēc kādiem trim gadiem, turpinot strādāt šajos koros un pamazām pārejot uz tenoru repertuāru, sapratu, ka mana balss ir gatava jebkuriem pārbaudījumiem. Un man tas deva milzu priekšrocības, salīdzinot ar kolēģiem, kuri tikai divreiz nedēļā gāja uz stundām, savu balss aparātu maigi loloja un auklējās ar to.

Vai jūsu jau vilināja galvaspilsētas slava? Kad sapratāt, ka Harkovā kļuvis par šauru?

Ak... Ne īsti tā, ka par šauru. Un ne īsti vilināja. Vienkārši sajutu, ka droši vien no savas pedagoģes esmu jau saņēmis visu. Katedras vadītājai Tamārai Veskei – uzvārdu viņa bija pārmantojusi no sava vīra igauņa – bija milzīga pieredze, viņai tad bija 88 gadi un izaudzināta vesela izcilu skolēnu plejāde, vairāki no tiem joprojām strādā kā Lielajā, tā Marijas teātrī. Taču es jau ap ceturtā kursa beigām biju iestrēdzis attīstībā. Un izlēmu doties uz noklausīšanos Kijevā, Nacionālajā operā. Mani pierakstīja ar 53. numuru – biju trešais no beigām –, bet galu galā pieņēma. Sākumā stažieru grupā, pēc gada pamatsastāvā. Un konservatoriju es pabeidzu jau Kijevā.

Kāpēc necentāties iet konkursu ceļu?

Kālab gan? 23 gadu vecumā biju Ukrainas Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, dziedāju ļoti daudz... Bet konkursi – konkursi vajadzīgi, lai cilvēks varētu noslēgt jaunus līgumus. Nē, es, protams, piedalījos. Un sapratu – tas ir liels stress, tā ir loterija, turklāt ne vienmēr godīga. Tāpēc ka, piemēram, Plasido Domingo dibinātajā konkursā "Operalia" es saņēmu otro godalgu, bet pirmā tika korejiešu baritonam, kura vecāki bija konkursa sponsori. Paveicās vēl, ka neizmeta pēc pirmās tūres kā kādam netīkamu konkurentu. Mūsu gadā arī Olga Peretjatko palika ar otro godalgu.

Mūsdienās visām operdziedātājām pēc iespējas ilgāk jāpaliek jaunām, skaistām un, vēlams, slaidām. Un viņas savā izskatā iegulda zināmas pūles. Kā ar šo ir tenoriem?

Kādas gan pūles, mani interesē? (Smejas.) Nu, izņemot plastiskās operācijas? Manuprāt, galvenais ir ievērot režīmu, neēst pēc sešiem, septiņiem vakarā. Tā daru jau pēdējos gadus piecus. Un tas tiešām strādā! Fiziskās slodzes gan, iespējams, gribētos vairāk. Es jau 14 gadu vecumā biju sporta meistara kandidāts, ļoti nopietni nodarbojos ar galda tenisu... Reizēm atnāc uz teātri, sadzirdi bumbiņas atsitienu troksni, skrien tā virzienā un atrodi galdu pie skatuves strādniekiem kaut kur pagrabā. "Puiši, drīkst, es arī, man desmit minūtes laika?" Un viņi – nu, aiziet... Bet, nedod die's, tu esi jau skatuves kostīmā... Tā man gadījās Oslo, kur dziedāju Hercogu "Rigoleto" – izrādes vidū man ir brīva pusstunda. Nokāpu uzspēlēt, aizrāvos, te pēkšņi dzirdu – mans uznāciens! Līdz skatuvei aizskrēju ar raketi, nevis ar zobenu rokā.

Vai jums būs prieks atgriezties Latvijā?

Es ļoti skumstu pēc tiem laikiem – tas bija pirms 10 – 11 gadiem -, kad šeit dziedāju daudz. Dziedāju operās, ar kurām iepriekš nebiju saskāries ne Kijevā, ne Eiropā. Rīgā man tas bija dots. Tas nāca par labu gan radošajai darbībai, gan arī bija cilvēciski patīkami. Gaisotne te bija ļoti draudzīga... Arī kolēģi vienmēr atbalstīja. Viņi joprojām strādā teātrī. Tā ka jāatzīst, jā, es ik reizi braucu šurp ar lielu patiku. Un priecāšos Latvijā viesoties atkal.

Teātra Festivāls

Foto no galerijas

Varshavskiy_I-6104