2018. gada 19. un 20. martā
Latvijas Nacionālajā operā

Borisa Eifmana vadītā
Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskā baleta teātra izrāde
ČAIKOVSKIS. PRO ET CONTRA 

 

Borisa Eifmana balets
ar Pētera Čaikovska mūziku
Scenogrāfija: Zinovijs Margoļins
Kostīmi: Olga Šaišmelašvili, Vjačeslavs Okuņevs
Gaismas: Aleksandrs Sivajevs, Boriss Eifmans

Borisa Eifmana balets “Čaikovskis. PRO et CONTRA” ir kopsavilkums – tas apkopo daudzus gadus ilgušas horeogrāfa pārdomas par izcilā komponista personību un viņa radošās darbības pētījumus. Baleta pirmizrāde notika neilgi pirms Eifmana 70 gadu jubilejas, kas tika svinēta 2016. gada 22. jūlijā. Tā paša gada novembrī Borisa Eifmana teātra solistei Ļubovai Andrejevai par Pētera Čaikovska sievas Antoņinas Miļukovas partijas izpildījumu tika piešķirta Sanktpēterburgas teātru  balva “Zelta Sofits”. Baleta “Čaikovskis. PRO et CONTRA” izpildītājmākslinieku ansamblis saņēma “Zelta Sofita” ekspertu padomes speciālbalvu par augstu meistarību un pašatdevi. 
 
Pēteris Čaikovskis ir Borisa Eifmana iemīļotākais komponists. Viņa mūziku horeogrāfs izmantojis, iestudējot savas iezīmīgākās izrādes “Idiots” (1980.), “Sarkanā Žizele” (1997.), “Musagets” (2004.), “Anna Kareņina” (2005.) un “Jevgeņijs Oņegins” (2009.). Atsevišķi jāizceļ balets “Čaikovskis”, kas uzvests 1993. gadā un ar nemainīgām sekmēm viesojies uz visas pasaules skatuvēm. Tagad Eifmans piedāvā jaunu, oriģinālu plastisko izteiksmi, kas atbilst mūsdienu baleta teātra mākslinieciskajām un tehnoloģiskajām iespējām, izrādē “Čaikovskis. PRO et CONTRA”.

“Daudzu gadu garumā pievēršoties Čaikovska mūzikai, es sapratu, cik bezdibenīgi dziļa ir komponista pasaule. Apjautu to tēmu dažādību, kuras saistītas ar viņa daiļradi, psihisko būtību, attiecībām ar tuviem cilvēkiem. Iepriekš netiku to visu pētījis pietiekamā mērā, tāpēc gribējās radīt skatuves darbu, kurā es spētu vēl vairāk iedziļināties Čaikovska radošajās mokās,” stāsta Boriss Eifmans.

“Pētera Čaikovska mūzika ir mani vadījusi un barojusi ar radošo enerģiju gadu desmitiem. Viņa darbi liek klausītājam gremdēties neapturamā emociju straumē, modina sapņus un fantāzijas, pārveidojot cilvēku un paceļot to pāri ikdienībai. 
Es vienmēr esmu centies saprast – kāpēc komponists, kurš sasniedzis milzu slavu un pilnībā realizējis savas spējas, ir radījis tik traģisku mūziku? Neapstrīdami, ka galvenais moku cēlonis, kas sadedzināja viņa dvēseli pelnos, bija nomācošā savas citādības apziņa, kuru Čaikovskis traktēja kā lāstu. Taču neiedomājamām ciešanām komponistu bija nolēmis ne tikai šis divdabīgums. Likteņa nenovēršamība un visvarenība, naidīgi noskaņotā apkārtējā pasaule, neremdināmas dvēseles mūžīgā vientulība – tas viss Čaikovskim atņēma pat niecīgāko cerību uz mieru un laimi.   

Liela mākslinieka radošais process vienmēr ir mīkla. To izprast ir tikpat grūti kā iejusties ģēnija personīgajā dzīvē. Kur nospraust robežu, aiz kuras beidzas ikdiena un sākas daiļrade? Mākslinieka liktenī abi šie pirmsākumi savijas vienā. Līksme un ciešanas, uzvaras un sakāves, domas apoteoze un kaislību viesulis – viss tiek likts uz izcilo mākslas sasniegumu altāra. Tāda ir katram radītājam lemtā daļa: viņu nemitīgi ielenc sajūsmināti pielūdzēji un skauģi, dievinātāji un aprunātāji.
Čaikovska dzīve bija nebeidzams dialogs ar sevi pašu, viņa daiļrade – sāpju un niknuma pilna grēksūdze,” stāsta Boriss Eifmans.

Izrādes horeogrāfiskais teksts, kas pārliecinoši harmonē ar Čaikovska mūziku emocionāli dramaturģiskajā ziņā, izceļas ar daudzveidību un galēji precīzi atveido varoņu iekšējos pārdzīvojumus. Plastiskās valodas novatorisms ļāvis Eifmanam redzīgi un dziļi pētīt personības iekšējo šķelšanos, ko komponists tik mokoši pārdzīvoja, kas viņam kļuva par nepanesamu dvēseles ciešanu avotu un noteica viņa skaņdarbiem piemītošo traģiskas grēksūdzes skanējumu.